LATVIEŠU KĀZU TRADĪCIJAS MŪSDIENU KĀZĀS

Latviešu tauta visos laikos ir bijusi stipra, gudra, atjautīga, čakla un tradīcijām bagāta. Vedības jeb kāzas ir visvairāk apdziedātie godi, tādēļ arī tradīcijām bagātākie.

Taču kā ir šobrīd, kad pasaule mainās un notiek vērtību pārvērtēšana un sevis iepazīšana, transformējot apziņas stāvokli pavisam jaunā līmenī? Dzīves uzskatu un apstākļu izmaiņas ietekmē kāzu svinēšanas kultūru: personiskā pieredze un intereses atstāj ietekmi uz gadu desmitiem pārmantotām tradīcijām, padarot kādas no tām mazāk aktuālas; taču dažas joprojām turpina dzīvot kāzu svinībās, nesot sevī lielu pievienoto vērtību – vienā no dzīves svarīgākajiem brīžiem smelties dzimtas spēku no savām saknēm. Katrā no jums jau viss ir ielikts, un tieši iekšējā balss ir tā, kas pasaka priekšā, kādai ir jābūt tieši jūsu kāzu dienai.

latviešu kāzu tradīcijas vedības folklora — Foto: INTA LANKOVSKA

Ja mēs izskatām tradīciju ievērošanu kā pateicību savām saknēm un dzimtas stiprinājumu, vēlos izcelt tieši tās tradīcijas, kas vēl šobaltdien pilda savu brīnišķīgo funkciju un kā dzīpars izvijas no pirmatnējā avota:

Vecāku svētība (sālsmaize)

Tradīcija, kas dod iespēju vecākiem novēlēt saviem bērniem visu to labāko jauna ceļa sākumā, un arī sniegt kādas vērtīgas atziņas, kas varētu bērniem palīdzēt, veidojot savu ģimenes dzīvi. Izsenis šī tradīcija paredzēja, ka vecāki pirms ieejas svinību vietā tur paplāti ar rupjmaizi, sāls trauku un divām ūdens gāzēm, jo savulaik sāls bijis dārgs produkts un maize simbolizēja pārticību. Tādēļ šādā kontekstā filozofiskā doma bija labklājība un pārpilnība. Mūsdienās jaunajam pārim var pasniegt visu, cik izdoma atļauj, piemēram, zemenes ar putukrējumu un dzirkstošu dzērienu, kas simbolizē skaistu, greznu, dzirkstošu dzīvi; vai mīkstu, gaišu kliņģerīti, kas simbolizē gaišu un vieglu laulības dzīvi, un šķidru medu traukā, kur iemērcēt šo maizīti, lai būtu kārtīga salipšana; ogas – lai katru dienu pa kādai “odziņai”, un dzirkstošu dzērienu, lai dzīve dzirkstī!

Trīs sveces (ģimenes pavarda aizdegšana)

Uguns ir saules un gaismas simbols. Tai piemīt milzīgs spēks. Tā ne vien izgaismo, bet arī silda. Tādēļ šī tradīcija ir par to, lai jaunajā ģimenē vienmēr būtu silti, gaiši un mīlestības pilni. Šo rituālu veic pie galda, pirms vakariņām. Pastāv vairāki veidi, kā šo tradīciju veikt:

Trīs sveces aizdedz tikai jaunais pāris, pieceļoties ar skatu pret viesiem un sadodot rokas kopā. Vadītājs ar ievadrunu uzsver, ka jaunie aizdedz savu ģimenes pavardu par laimi, saticību un mīlestību. Vēlos piemetināt, ka šeit vērts padomāt par sveču augstumu, lai tās neaizsedz jūs, un par sērkociņu kastītes vizuālo tēlu.
Trīs sveces aizdedz vecāki, vedēji un jaunais pāris. Visas darbības notiek līdzīgi kā aprakstīts iepriekš, tikai mans ieteikums, lai šis rituāls izskatītos harmonisks, ir piedomāt par aizdegšanas procesu, lai gan vecāki, gan vedēji atrastos jaunā pāra pusē ar skatu pret viesiem.
Trīs sveces aizdedz tikai vecāki. Iepriekš sagatavo divas vienādas garākas svecītes un trešo atšķirīgu – resnāku vai citā krāsā. Mammas iesākumā aizdedz katra savu svecīti un ar svecītēm abas reizē aizdedz trešo, kas simbolizē jaunās ģimenes pavardu – šajā brīdī tiek nodota arī dzimtas svētība.

Pateicības vārdi vecākiem/vedējiem

Šajā tradīcijā vēlos izcelt tieši vedēju nozīmi – tie ir jaunajam pārim pietuvināti cilvēki, kas ieved pāri laulības dzīvē un visu dzīvi ir kā neatņemams laulāto atbalsts. Tādēļ šo tradīciju, kur jaunais pāris pasakās savām saknēm – vecākiem un vedējiem, mēdz apvienot ar vēl vienu tradīciju – mičošanu.

Mičošana

Mičošana ir statusa maiņa, kad pulkstenis nosit pusnakti, un līgava ar līgavaini pārtop par vīru un sievu. Tas ir rituāls, kura laikā līgava atbrīvojas no plīvura, novelkot to, un līgavainis aizkur ugunskuru – savu ģimenes pavardu. Latvisku, tradicionālu mičošanu veic folkloras kopas, taču ir iespējams veikt mičošanu stilizētā formā, pielāgojot to tieši jaunā pāra vēlmēm. Piemēram, ir spēcīgs rituāls “Līgavas stiprināšana”, kurā līgaviņa saņem spēku un emocionālo atbalstu šeit un tagad no saviem tuvajiem, no saviem viesiem, ieejot sievas godā. Tiek palūgts viesiem izveidot tuneli. Galā nostājas līgavainis un viesiem tiek dots uzdevums – nodot savu emociju līgaviņai sev tīkamā veidā, – vai ar apskāvienu vai ar čukstu, vai pakutinot ribas. Līgaviņai palūdz aizvērt acis ciet, lai viņa neievērotu, kādā secībā viesi sastājušies, un paļautos, jo laulības dzīvē sievai ir svarīgi paļauties uz savu vīru. Maigas mūzikas pavadībā lēnām līgaviņa sper savus soļus cauri šim viesu tunelim, saņemdama enerģētisku stiprinājumu un drošību, jo zina, ka viņu galā gaida vīrs. Tad tiek noņemts plīvurs, līgavaiņa piespraude, un veiktas pārējās mičošanas darbības.

Tradīcijas, kas kalpo kā jaunā pāra pārbaudījumi

Ietverot sevī kādu zīlēšanas elementu un vakara vadītāja vai vedēju interpretāciju:

vārti,
māla podu sišana,
monētu skaitīšana zirņos,
šķīvja plēšana,
pušķa / prievītes mešana,
pirmais tortes grieziens.

Tradīcijas, kas kalpo saviesīgās daļas atklāšanai un jautrības uzturēšanai:

jaunlaulāto pirmā deja,
amatu dalīšana,
līgavas zagšana.

Tradīciju ievērošana vai tieši atteikšanās no tām un savu individuālo tradīciju radīšana ir tikai un vienīgi jūsu lēmums. Nav pareizu vai nepareizu variantu. Pastāv tikai jūsējais, un to jums pateiks priekšā jūsu sirdsbalss.

Tā arī ir vislabākā vadlīnija, kurai sekot, plānojot savu kāzu dienu un konsultējoties ar savu kāzu vadītāju vai vedējiem.